My childhood yard (sorry still in Latvian)

Stāsts par manas bērnības pagalmu.

 

Psihologi esot izpētījuši, ka tie vārdi, kas no populārām dziesmām mums kaut kā īpaši pielīp, ir cilvēciski vissvarīgākie. Vēl vairāk. Visbiežāk tie esot vārdi, kas, dziesmai rodoties, autoram ienākuši prātā paši pirmie, un tikai pēc tam ap šīm frāzēm sācis veidoties pārējais teksts.

          Es sevi ik pa brīdim pieķeru, ka man gribas aiziet uz savu bērnības pagalmu. Tas atrodas Rīgas gandrīz pašā centrā. Brīvības un Miera ielas krustojuma tuvumā. Reiz es tā gandrīz dabūju pa kaklu. Biju aizgājis uz savu pagalmu, un līdzi man bija fotoaparāts. Sāku fotografēt savu bērnības sētu un kaut kā īpaši aizkustinošas man šķita lielā īres nama parādes durvis. Tajā brīdī, kad es šīs durvis cītīgi iemūžināju, pa tām iznāca kāda veca kundzīte. Viņai savukārt dīvains šķita nepazīstamais kungs, kurš ar fotoaparātu rokās cītīgi knipsē pavisam parastas mājas durvis. Vecā kundzīte izsecināja, ka tas nevar būt bez nolūka. Viņa uzreiz izdomāja, ka citādi būt nevar – ir ieradies mājas īpašnieks, kurš to ir atguvis, un nu visi iemītnieki tiks izlikti no dzīvokļiem. Nu tad es arī dabūju dzirdēt visu, ko par šo lietu domāja kundze, un nekādi mani skaidrojumi par to, ka ne es esmu šīs mājas īpašnieks, ne man ar to visu kāda saistība, protams, nelīdzēja. Stāsts par bērnības pagalmu arī kundzei likās baltiem diegiem šūti meli.

          Atceros savu bērnību šajā lielajā piecstāvu īres namā ar lielu pagalmu nama priekšā un sētu ar vārtiņiem, kas katru vakaru tika noslēgti. Sētas mājā dzīvoja vēl “miera laiku” sētniece, kura tad arī laida iekšā vēlīnus nācējus. Kā jau pēc kara ienākušie, mani vecāki mitinājās šā nama otrajā stāvā, komunālajā dzīvoklī, kopā ar vēl divām ģimenēm. Bija arī mājas iedzīvotāji, kas šeit dzīvojuši vēl pirms Otrā pasaules kara. Tos mani vecāki uzrunāja pa vecam. Bija kādreizējs Latvijas armijas pulkvedis, ķīmiķis – Stiprā kungs, bija Dzinēj’ kundze. Ja pareizi atceros, tad viņas ģimenei agrāk šis nams tika piederējis. Dzīvojām mēs patiesībā ļoti draudzīgi. Atceros, ka Stiprā kungs ar kundzi kaut kad manā pavisam agrā bērnībā no trešā stāva, kurā bija viņu dzīvoklis, nāca pie mums uz otro skatīties televizoru. Droši vien mans tēvs, inženieris būdams, bija viens no pirmajiem, kas mūsu mājā pie tāda bija ticis. Šo gadījumu es kaut kā ļoti labi atcerējos, Rīgas Jaunajā teātrī skatoties izrādi Pieci vakari vai vēl pirms tam – 1979. gadā – Ņikitas Mihalkova uzņemto tāda paša nosaukuma filmu. Droši vien atceraties, arī tur kaimiņi nāca skatīties “kura diktorīte šodien  ēterā?”. Vienu vēl tagada atceros, šarmanoto Gerdu Riekstiņu. Vai jau vēlākos gados, kad es biju nonācis līdz skolu ķīmijas olimpiādes republikas finālam un Stiprā kungs, ķīmiķis, mani konsultēja, kad es nevarēju tikt galā ar kaut kādiem uzdevumiem.

Tāds es biju ...

Sētā vienmēr valdīja idilliska noskaņa. Šķita, ka tā pastāv pati par sevi, un tur, ārpusē, jau valdīja citi noteikumi un cita dzīve. Bija puķu dobes, kas bija norobežotas ar betona stabiņiem un starp tiem novilktu ķēdi. Kā tagad atceros, ka mums, pagalma bērniem, bija īpašs piedzīvojums katru pavasari piedalīties šo stabiņu balsināšanā, lai tie izskatītos skaistāk. Galvenā balsinātāja, protams, bija sētniece, bet mums bija ļauts asistēt.

          Dzīvoklis, kurā es dzīvoju, bija īpašs. Tajā bija gāzes plīts. Turklāt gāze nebija no balona, bet gan nāca pa cauruļvadu. Tas tikai tagad liekas visai pašsaprotami, ka dzīvoklī ir gāze. Tad tā nebija norma. Citos mana nama dzīvokļos šāda luksusa nebija. Nezinu, cik tur taisnības, bet atceros, ka mani vecāki apgalvoja – kāds uzņēmīgs mūsu dzīvokļa īrnieks pirms kara (tā mani vecāki sauca Otro pasaules karu) gāzi esot ievilcis no gāzes laternām, ar ko esot apgaismotas ielas. Tagad man šāda stāsta ticamība šķiet nedaudz nereāla, bet toreiz manī tas neradīja ne vismazākās šaubas. Arī apkure bija, kā tolaik visiem – mums bija krāsns. Mūsu dzīvokļa divās istabās, kurās mitinājās mana ģimene, atradās divas lielas baltu podiņu krāsnis. Pagrabā mēs glabājām kūdras briketes, un tad nu ar tām ziemā krāsnis arī tika kurinātas.

          Pēkšņi atceros divus neticamus stāstus, ko manā bērnībā stāstīja mana mamma. Viens bija par tenisa bumbiņu. Viņa man teica, ka esot tādas bumbiņas – saucot par tenisa bumbiņām, kas tik labi atlecot no grīdas, ka, ja tām ļaujot krist, tad atsitoties tās palecoties tikpat augstu, cik sākušas savu kritienu. Tādu bumbiņu kaut kad es arī ieguvu savā īpašumā. Tā attaisnoja uz to liktās cerības. Otrs stāsts, kas tā arī palika nesasniedzamu ilgu līmenī līdz skolas bioloģijas kabinetam, bija stāsts par mikroskopu. Par to man mamma stāstīja, ka tajā var redzēt mazus dzīvniekus, kas mīt netīrā peļķes ūdenī. Mamma pat teica, ka viņa man tādu mikroskopu nopirkšot, kad es būšot liels. Tas droši vien nozīmēja – sākšu iet skolā. Pie sava personiskā mikroskopa gan es netiku, bet palielināmo stiklu, kā manā bērnībā sauca lupu, gan ieguvu.

          Mūsu mājā bija arī citi ļoti interesanti kaimiņi. Izrādījās, ka mūsu pagalma sētas mājā dzīvoja Jaņa Rozentāla tuvi radinieki. Tagad vairs neatceros, kāda bija tā radniecības pakāpe, bet tās, šķiet, bija divas kundzītes. To es uzzināju tikai tad, kad Valsts mākslas muzejā tika rīkota Jaņa Rozentāla liela gleznu izstāde. Tad no šī nama uz muzeju tika vests liels daudzums gleznu. Vienai no kundzītēm bija arī dēls. Atkal nezinu, vai tā bija vai man tikai tā likās, bet, vēlāk aizejot uz šo Rozentāla izstādi, es mazajā zēnā, kas bija redzams vienā no gleznām, pēkšņi saskatīju līdzību ar kundzītes dēlu, kurš tad jau bija pieaudzis. Prasījis netiku un varbūt tā tikai mana iztēle. Interesanti būtu izpētīt, kurā gadā šī izstāde Mākslas muzejā varēja notikt.

Tādi bijām mēs ...

Sētā bija vairāki nami. Cita sētas nama otrajā stāvā dzīvoja akadēmiķis Ieviņš. Tā es droši vien pirmo reizi uzzināju, ka tāds tituls – akadēmiķis – vispār eksistē. Viņš bija arī pirmais cilvēks, kuru es iepazinu, kam bija sava personiskā automašīna. Un sētniece nāca atvērt pagalma lielos, braucamos vārtus, kad ar mašīnu vajadzēja iebraukt sētā vai no tās izbraukt. Ar braukšanu un mašīnu saistās arī viens no lieliem pārdzīvojumiem, ko vēl tagad atceros. Iespējams, kas tas bija Ieviņa kungs, bet varbūt arī kāds cits no kaimiņiem nedaudz vēlāk, kad mūsu sētā bija jau vairāki privātie automobiļi. Un tātad bija jauna mašīna, un īpašnieks gribēja izvizināt sētas bērnus. Bet... Mana mamma bija man stingri noliegusi bez viņas ziņas no sētas iet ārā. Nu un tad es atceros, ka uz uzaicinājumu izvizināties, priekš manis droši vien pirmo reizi vieglajā auto, es teicu, ka man jāprasa atļauja mammai. Taču laika tam nebija, un es tiku nostādīts izvēles priekšā, vai nu es braucu uzreiz kopā ar pārējiem bērniem, vai palieku sētā, jo mani neviens negaidīs. Vēlme sēdēt mašīnā ņēma virsroku, un mamma netika paklausīta. Bet šo sajūtu, ka es, mazs zēns, pārkāpju mammas aizliegumu, atceros vēl tagad.

          Katrā no šiem namiem bija arī mani sētas draugi. Droši vien literāri pareizi būtu rakstīt pagalma draugi, bet tad nu neviens citādi kā par sētu šo vietu nesauca. Bērni negāja spēlēties pagalmā, bet gāja sētā. Bija arī citas interesantas runas manieres. Piemēram, manas sētas draudzenes, Irēnas vecā mamma vienmēr teica – nu, ko jūs pa tiem gaņģiem un vārtrūmēm. Būtu tač gājuši svaigā luftē. Jā, mums patika dažreiz uzkāpt kāpņutelpu augšējos stāvos. Tad pa logiem varēja pārredzēt visu pagalmu. Skats no augšas bija interesants. Man pat liekas, ka vienreiz sagadījās tā, ka, uzkāpjot līdz augšai, izrādījās, ka vaļā ir durvis uz bēniņiem un varēja no vienas kāpņu telpas caur bēniņiem tikt uz nākamo. Tas bija piedzīvojums. Nu, re – uzrakstīju, ka tā tas bija, un pēkšņi aizdomājos, ka varbūt esmu to izdomājis vai bērnībā nosapņojis?

          Ne velti saka, ka dažādi memuāri vai aculiecinieku atmiņas ir viens no visneuzticamākajiem vēstures avotiem. Pat tad, kad mēs esam patiesi un mums nav ne vismazākā nolūka kaut ko noklusēt vai izpušķot. Vienkārši mūsu iedomas un reālie notikumi dažbrīd savijas pavisam cieši un kāds nenoticis piedzīvojums uzsācis patvaļīgu dzīvi.

          Kas tad vēlāk notika ar mūsu pagalmu? Sākās jaunie laiki. Mājās bija liels satraukums. Visos dzīvokļos ievilka dabas gāzi un centrālapkuri. Kā tagad atceros pirmo rudeni, kad istabā bija silti radiatori. Mūsu mājās tos sauca par baterijām. Bet šie jaunie laiki nesa arī vēl ko citu. Sētā tika izraktas tranšejas, lai pa tām mājai pievadītu gan gāzi, gan siltumu. Tās tika raktas tieši pāri dobēm, kuras tā īsti pēc tam nekad arī netika atjaunotas. Vārti, ko vakaros slēdza sētniece, pazuda bez vēsts.

          Varētu atcerēties vēl daudzas lietas. Piemēram, mums pagalmā bija operas dekorāciju noliktava. Ik pa brīdim atbrauca traktors ar lielu piekabi un veda uz izrādēm dekorācijas. Kādreiz krāvēji ļāva arī mums, bērniem, ieskatīties šajās dekorāciju noliktavās. Nav grūti iztēloties, kādus tikai brīnumus mēs tur redzējām. Starp dekorācijām dažreiz atradās arī pa kādam rekvizītam, nu kaut vai bruņinieku zobeni makstī un tamlīdzīgas lietas.
Sāku rakstīt, un tā kā parāvās maisam gals vaļā. Tik daudz kas vēl nāk prātā no bērnības. Gan mājas pagrabā esošā bumbu patvertne ar betona namiņu sētas vidū. Mums, bērniem, toreiz stāstīja, ka tā ir pazemes izeja no patvertnes, lai varētu izkļūt, ja māja sagrūst. Skan draudīgi, bet bērnībā tas tika uztverts kā kaut kas interesants un noslēpumains, kā nekā pazemes eja, nevis draudīgs.

          Mani labākie bērnības draugi arī bija ar šīs sētas pierakstu – gan Juris, kurš vēlāk mācījās mākslas skolā. Nezinu, ko dara tagad. Varbūt ir mākslinieks? Bija Viktors, ar kuru mēs Jauno tehniķu stacijā (bija tāda vieta, kur varēja pēc skolas iet un darboties) taisījām pirmo radiouztvērēju un pēc tam arī radiovadāmus automodeļus. Arī to, ko tagad dara Viktors, nezinu. Derētu viņus visus sameklēt. Varbūt šādas domas nozīmē – vecums? Varbūt vienkārši vasaru, kad ir vairāk laika... atgriezties un pat uzdungot. Piemēram, šo: Tad uz veco vietu allaž mēdzu iet...

          Visi jau mēs nākam no savas bērnības pagalmiem vai sētām. To vislabāk var sajust dažādos salidojumos, kad sanākam kopā skolas gadu cīņu biedri. Sākumā dažu labu pat pazīt grūti. Citam matu uz galvas mazāk, citam alus vēders uzaudzis. Bet tas tikai līdz brīdim, kad sākas ilgās vakara sarunas. Tad uzreiz ir skaidrs, ka esam tie paši, kas daudzus gadus atpakaļ. Nekas nav mainījies.


Publicēts, žurnālā Klubs, 2011. gada augusts

 

Copyrights

The material on these web pages is intended as a scientific resource for the private use of individual scholars and students. None of it may be used commercially, or for financial gain. Some of the material is protected by copyright. Requests for permission to make public use of any of the papers, or material therein, should be sought from the original publisher, or from Marcis Auzinsh, as appropriate.