Zudušos laikus nemeklējot
Pirms diezgan daudziem gadiem, cīnoties ar mūžīgo laika trūkumu, es interneta grāmatnīcā amazon.com nopirku krietnu kaudzīti grāmatu no sērijas Time Management: How to Build Time Management Habits, Manage your Schedule & Get Things Done. Lielāko daļu no tām pat izlasīju un secināju, ka praktiski visus šajās grāmatās aprakstītos “trikus” es jau zinu un lietoju, bet laika visam, ko vēlos izdarīt, tā arī nepietiek... Un tad sekoja nākamais jautājums, vai labāk ir paspēt daudz, gandrīz visu, jeb labāk mazāk un augstākajā iespējamā kvalitātē?
Atceros vienu savu kolēģi, fiziķi Robertu Damburgu. Tagad jau nelaiķi, bet kādreiz vienu no Latvijas vislabākajiem, pasaulē citētākajiem un pazīstamākajiem zinātniekiem. Viņa dzīves pēdējos gados mēs daudz runājām, ne tikai par fiziku. Roberts piederēja tai zinātnieku paaudzei, kas dzīvē paguva teju visu. Joprojām daudz domāju, bet tā arī līdz galam neesmu sapratis, kā tas viņiem tas izdevās. Tā bija paaudze, kas piederēja pasaules zinātnes elitei. Kam bija laiks gan būt izciliem fizikā, gan atradās laiks garām un nesteidzīgām sarunām. Bija laiks vasarās kāpt kalnos vai braukt ar plostiem straujās kalnu upēm. Viņiem piederēja īpaša māksla dzīvot saskaņā ar sevi.
Mūsu garajās sarunās Roberts man mēdza teikt, nu, ko, vēl varu pagūt uzrakstīt vēl dažus desmitus rakstu. Labus rakstus, ko nebūs kauns rādīt kolēģiem un, ko publicētu vadošie pasaules zinātnes žurnāli. Taču tie būs tādi meinstrīma raksti, kas labi izskatīsies CV, bet ne vairāk...
Viņš vispār bija skeptisks par divdesmitā gadsimta beigu un divdesmit pirmā gadsimta sākuma zinātni, pat par Nobela prēmijām. Roberts nenoliedza, ka tās tiek piešķirtas visnotaļ talantīgiem cilvēkiem, bet tomēr atzīmēja, ka jau par zināmu zinātnisko konceptu tālāku attīstību. Nevis par principiāli jaunām, revolucionārām idejām. Pēc viņa domām, tādas manis pieminētajā laika periodā fizikā vienkārši netika radītas. Loģisks jautājums – vai šo konceptu attīstība izmainīs mūsu priekšstatu par pasaules uzbūvi? Droši vien, ka ne.
Roberts vēlējās piedāvāt pasaulei nevis daudz vidusmēra, bet vismaz vienu pilnīgi traku ideju. Un viņam tāda bija! Viņš visus savas dzīves pēdējos gadus ar to cītīgi nodarbojās. Zinu, ka cerība, ka tā izrādīsies pareiza, ir maza, mans kolēģis bija paškritisks. Bet kādēļ tomēr nemēģināt!? Un ja nu tomēr? Manā vecumā dzīties pēc starptautiskas citējamības un prestiža vairs nav interesanti, viņš mēdza teikt. Toties domāt un piedāvāt vienu aizraujošu ideju pasaulei ir. Arī mans pašapziņas līmenis ir pietiekami augsts, lai es iespējamo iznīcinošo kritiku un iebildumus uztvertu mierīgi. Tā mans kolēģis. Vismaz vienā viņam izrādījās taisnība - viņa ideja nerada atbalstu. Toties viņš savas dzīves pēdējos gadus dzīvoja par visiem simts procentiem un vismaz mēģināja izdarīt kaut ko lielu. Darīja to nevis naudas vai slavas dēļ, bet tādēļ, ka saskatīja tajā dziļāku jēgu.
Šo viņa mieru un nosvērtību es atcerēšos visu mūžu. Bet, lai nonāktu pie šādas sapratnes arī savā dzīvē, ir svarīgi ik pa brīdim nedaudz apstāties un nopauzēt. Ir svarīgi paraudzīties, bet galvenais – ieraudzīt, kas notiek apkārt. Un te nu noder vēl kāda mana cita amata brāļa atziņa. Neesmu gan viņu nekad vaigā sastapis, jo šis kungs, kura vārds ir Fu Szunjens, bija Taivānas Nacionālās Universitātes rektors neilgi pēc Otrā pasaules kara. Šo viņa dzīves kredo man atstāstīja Taivānas Nacionālās Universitātes rektors - Lī Si-Čens, ar kuru man gadījās tikties dažus gadus atpakaļ. Dzīves pozīcija ir pavisam vienkārša - tev ir jāpatur prātā, ka diennaktī ir tikai divdesmit stundas. Četras stundas ir jārezervē meditācijai. Nu labi - meditācija, lai arī šobrīd kļūst populāra ne tikai Rietumu pasaulē kopumā, bet arī Latvijā, tomēr mums ir nedaudz sveša lieta. Tādēļ latvieša mentalitātei atbilstošāk būtu teikt - domāšanai. Ir jāatrod laiks, lai pakāptos solīti nostāk, paskatītos uz notiekošo ar laika un telpas distanci un tad saprastu, ko ir vērts darīt, kas ir svarīgi ilgtermiņā, bet, kas tāds tikai šķiet pirmajā brīdī.
Citādi brīžiem sanāk tā jocīgi. Mēs it kā zinām, kas ir dzīves lielās un svarīgās lietas mums personīgi un citiem, sabiedrībai. Taču to visu apzinoties, līdz tām lielajām lietām brīžiem nemaz pat netiekam. Visu laiku dzīvojam (vismaz sevi es pavisam noteikti pieķeru, šādi rīkojoties) ar sajūtu, ka vēl ir jāizdara šī ne tik būtiskā un ne tik svarīgā lieta, tad vēl šī un šī. Pēc tam gan es beigšu nodarboties ar visiem bezjēdzīgajiem sīkumiem, mazajām lietiņām un ķeršos klāt tām lielajām. Laiks rit, un mēs dzīvošanu un lielo lietu darīšanu aizvien atliekam un atliekam...
Katram no mums ir grāmatas, kas mūs ir ietekmējušas dziļāk nekā ikdienas lasāmviela. Man viena no tādām, ja ne pati mīļākā, ir Roberta Pirsiga grāmata Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla. Roberts Pirsigs savā dzīvē ir uzrakstījis tikai divas grāmatas, jo autors raksta tikai par to, ko patiešām domā un jūt. Vismaz okeāna otrā pusē nereti gadās, ka pēc pirmajiem panākumiem, pēc labas pirmās grāmatas iznākšanas parādās daudz ļoti viduvēju grāmatu, kuru uzrakstīšanas vienīgais motīvs, kā man šķiet, ir bijusi vēlme nopelnīt. Bet ir reti un tāpēc īpaši izņēmumi, kad grāmatu rakstīšana nepārvēršas biznesā. Nu, piemēram, Selindžers un arī Pirsigs šim kārdinājumam nepadevās. Arī tad, kad bija gūta slava un panākumi, viņi nemēģināja vienkārši nopelnīt.
Tās atziņas, kas man no Roberta Pirsiga ir pielipušas un ko nu jau daudzus gadus es ik pa brīdim atceros, ir par laiku un to, kā mēs to izlietojam. Pirsiga varonis, kādreiz studējis filosofiju, bet grāmatā aprakstītajā laikā viņš nodarbojas ar dažādu tehnisku instrumentu lietošanas instrukciju rediģēšanu. Nu un viens no šā kunga dzīves kredo - dzīvot, domājot tikai par nākotnes mērķiem, ir sekli. Dzīvība parasti mutuļo kalnu nogāzēs, nevis to virsotnēs. Un jau citā vietā viņš turpina - brīžiem labāk ir atrasties ceļā, nevis sasniegt galamērķi. Un pēc tam jau nobeidzot: “Vienīgais Dzens, kuru tu atradīsi, nonākot kalna virsotnē, ir tas Dzens, kuru tu būsi paņēmis uz šo virsotni līdzi.”
Nav nozīmes tam, kas bija vakar, vēlreiz un vēlreiz prātā “izspēlēt” notikušās dzīves epizodes un domāt, ko vajadzēja vai nevajadzēja darīt, ir pilnīgi bezjēdzīga tagadnes laika šķiešana. Protams, tas nenozīmē, ka savu rīcību un vārdus nevajadzētu analizēt. Tomēr tas jādara ar mēru. Un tas nav viegli. Katram no mums ir sarežģīti dzīves mirkļi un situācijas, kas mūs nelaiž vaļā. Mēs to filmu tinam atkal un atkal atpakaļ.
Ir arī otra galējība – domās dzīvot tikai nākotnē un plānot, ko darīt rīt vai vēl pēc gada. Arī te izšķirošos brīžos mēs prātā izspēlējam iespējamos variantus un to kombinācijas, cenšoties ieņemt pareģa lomu.
Bet no šī apburtā apļa, kad domas riņķo un nebeidzami atgriežas pie jau izspēlētām epizodēm, ir jātiek ārā. Katram ir sava metode, kā to izdarīt. Dažam manis jau pieminētā meditācija, citam skrējiens no rīta vai vakarā, varbūt basketbola mačs ar draugiem līdz kārtīgam sviedram. Vēl kādam detektīvromānu vai nopietnākas, bet ievelkošas literatūras lasīšana.
Sports ir labs līdzeklis, lai pārslēgtu domāšanu. It sevišķi sporta spēles. Kad esi uz laukuma, nav iespējams domāt vēl par kaut ko citu kā vien par spēli, bumbu un komandu. Citādi ir skrienot. Skriešana ļauj turpināt domās izspēlēt notikumus atkal un atkal. Un tad ir jāgaida zināmā pusstunda, kad organisms sāk izstrādāt tik patīkamos laimes hormonus, kas ļauj sasniegt sajūtu, kura, iespējams, ir solis Austrumu reliģijās gaidītās apgaismības - nirvānas - virzienā.
Ar lasīšanu ir grūtāk. Lai ielasītos labā grāmatā, vajag iekšējo klusumu, kura manis aprakstītajās situācijās pietrūkst. Nevar uzreiz cerēt, paņemot rokā grāmatu, nomierināties tik daudz, lai varētu izbaudīt, piemēram, Marsela Prusta teikumus. Intereses pēc, nesen lasot viņa romānu Pazaudēto laiku meklējot, vienā no tā daļām saskaitīju vārdu skaitu teikumā, kurš man izlikās varen garš. Šajā teikumā bija apmēram 600 vārdu. Droši vien tas nav Prusta garākais teikums. Jā, Prusta romāns Pazaudēto laiku meklējot ir visu laiku garākais romāns. Tā septiņas daļas kupā satur apmēram 4200 lappuses. Nu vajag taču iekšējo klusumu, lai tādu varētu ne tikai izlasīt un uztvert, bet arī izbaudīt. Vai arī otra galējība - Džeimsa Džoisa daudz diskutētais un arī latviski lasāmais romāns Uliss. Tur var atrast gana daudz fragmentu, kas apraksta noteiktu asociāciju plūsmu, un vidējais teikuma garums ir tikai daži vārdi. Atkal lasītājam ir nepieciešams liels iekšējs miers, lai šādus teikumus uztvertu kā vienotu un ļoti dziļu literatūru, kas ļauj atslēgties no paša saraustītajām domām, kuras lēkā tāpat kā Džoisa aprakstītās asociācijas.
Un vēl viena atziņa, ko esmu ielāgojis. Arī tā nav manis izdomāta. Tā man palikusi prātā no Dienvidkorejas apmeklējuma 2004. gadā. Biju ļoti izcilā un modernā fizikas laboratorijā. Virs ieejas šajā korejiešu dabaszinātņu pētniecības centrā bija uzraksts, kurš, latviski tulkojot, varētu skanēt apmēram šādi: “Vakardiena pieder vēsturei, rītdiena ir nezināma, bet šodiena ir dāvāta mums.” Tad nu, balstoties tajā, dzīvosim šodienā. Jo tikai šo brīdi mēs izjūtam kā esošu, kas mums sniedz prieku vai, tieši otrādi, šo gandarījumu nedod. Vakardienas vairs nav, bet rītdiena vēl nav pienākusi.