Vārdā nenosaucamais

Marcis Auzins 11.03.2014
Pamats:

Dzīvē ir lietas, kas ir eksistenciāli svarīgas - par tām mēs daudz domājam, bet gandrīz nekad nerunājam skaļi, ja nu vienīgi tuvu draugu lokā. Viena no neērtajām jeb tabu tēmām ir jautājums par ticību, gan reliģiskā, gan plašākā nozīmē. Kādas ir mūsu attiecības ar baznīcu, kristietību, citu kultūru, piemēram, Austrumu reliģijām, bet pats galvenais - Dievu. Un nav svarīgi, kādu jēgu šajā vārdā ieliekam. Tas ir plašāka konteksta jautājums, kā mēs katrs jūtam savu vietu, lomu un nozīmi, misiju šajā pasaulē? Tas ir jautājums par to, kas mums dod gandarījuma un prieka sajūtu. Kur mēs rodam harmoniju? Vai to nodrošina ārēji apstākļi – nepieciešama saprotoša ģimene un īsti draugi, silta tēja pie kamīna, pastaiga gar jūru vai mežā... Bet varbūt sajūtu, ka esi mierā ar sevi, palīdz iegūt garas sarunas ar psihoanalītiķi vai meditācija vieda skolotāja vadībā.

Vēl viens iemesls, kāpēc šis temats ir sarežģīts un neērts, ir atskārsme, ka atbildes (pat pārdomas) vārdos ir grūti, pat neiespējami, formulēt. Katrs uzrakstītais vārds, brīdī, kad tas parādās datora ekrāna, neizskatās īsts un šābrīža domas un sajūtas precīzi atspoguļojošs. Nāk prātā pirmās rindas no Daodedzin mana studiju laika filozofijas pasniedzēja Viļņa Zariņa tulkojumā. Dao, ko iespējams apjēgt, nav mūžīgi esošais Dao. Vārds, ko iespējams pateikt, nav mūžībai sacītais vārds.

Taču, meklējot atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, bez uzrakstīta teksta iztikt nav iespējams. Bet arī atrast īsto tekstu, īsto grāmatu nav viegli. Tas ir daudz sarežģītāk nekā atrast uzticamu un labu informācijas avotu konkrētu priekšmetu un zināšanu apguvei. Kad mēs vēlamies apgūt kaut ko jaunu, ejam uz bibliotēku vai meklējam interneta bezgalīgajos resursos, kamēr atrodam kaudzīti grāmatu par interesējošo tēmu, pašķirstījuši tās, mēs parasti izvēlamies to īsto, kas uzrakstīta mums saprotamā veidā un vajadzīgajā detalizācijas pakāpē. Ar grāmatām par dzīves jēgu ir sarežģītāk. Parasti lielākā daļa no tām liekas vai nu par seklu, vai par samākslotu. Īsto nākas meklēt ilgi, varbūt pat visu mūžu, jo tik nozīmīgā lietā kļūdīties negribas.


Atgriežoties pie patiesības meklējumiem un skolotāja lomas tajā. No daudzajām grāmatām, ko esmu izlasījis vai nopietni pārlapojis garīguma meklējumos, lai atrastu to īsto un vienīgo grāmatu, līdz šim manu uzmanību piesaistījis divu autoru rakstītais. Abi nosacīti ir mūsu laikabiedri. Pirmais ir vācu psihologs un filozofs Ēriks Fromms, kurš nu jau diezgan daudzus gadus vairs nav mūsu vidū. Fromma stipri kreisie politiskie uzskati, no mūsdienu realitātēm raugoties šķiet nepārliecinoši, bet viņa pārdomas par cilvēka attiecībām ar pasauli ir ļoti interesantas. Otrs man ļoti simpātisks domātājs ir šobrīd Anglijā dzīvojošais britu filozofs Rodžers Skrutons, kura viedoklis var šķist ļoti konservatīvs pat šķietami konservatīvi domājošiem cilvēkiem.

Viens no bieži pārcilātiem tematiem, runājot par mūsdienu sabiedrību un cilvēku, ir jautājums par atkarību no materiālām lietām, nepiesātinātā vēlme, lai to būtu aizvien vairāk un vairāk, kas pārņēmusi dominanci pār visu pārējo. Ir pašsaprotams, ka šobrīd gandrīz neviens nebūs gatavs sekot pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu puķu bērnu - hipiju lozungiem un atgriezties pie "pirmsākumiem". Lai arī to gadu atskaņas joprojām var ieraudzīt ielu tirgotājos un dīkdieņos, kuri nelūdz naudu, bet lūdz ziedot mīlestību vienā no hipiju kustības aizsākuma vietām uz Telegrāfa ielas Berklijā. Protams, atkarība no lietām var kļūt tik visaptveroša, ka sākam sevi identificēt ar tām, tās kļūst par neatņemamu mūsu personības sastāvdaļu. Mēs esam tas, kas mums ir, kas mums pieder, un brīdī, kad tā vairs nav, sākam justies, kā zaudējuši daļu no savas būtības.

Ēriks Fromms

Taču piederēšanas aspekts ir tikai dziļāka jautājuma virsējais slānis. Tas pats var notikt arī ar zināšanām. Tās viegli var kļūt par tādu pašu statusa un prestiža simbolu kā materiālās vērtības. Vārds zināt parasti asociējas ar intelektuālo un garīguma jomu. Ir stilīgi būt zinošam un erudītam, ir patīkami, ja tevi uzskata par gudru. Šajā aspektā nav lielas starpības, vai cilvēka pašvērtību ceļ tas, kādā mājā viņš dzīvo, ar kādu mašīnu brauc vai ar kādām zināšanām un ar tām saistītiem zinātniskajiem grādiem un akadēmiskajiem tituliem viņš var padižoties sabiedrībā. Taču tāpat kā materiālās pasaules labumi, arī zināšanas var kalpot, lai ar tām dižotos un satrauktos, vai tik es izskatīšos pietiekami gudrs un zinošs. Vai tieši pretēji, tāpat kā materiālais nodrošinājums var būt tikai līdzeklis eksistenciālu patiesību noskaidrošanai, arī zināšanas var tikt liktas lietā, lai saprastu un sajustu pasaules komplicētību un skaistumu.

Vēl vairāk - tieši tas pats var attiekties uz garīgo un sakrālo. Arī garīgumu var uztvert kā sava statusa simbolu, piederību noteiktai pareizo cilvēku grupai pretstatā citiem, kuri šai grupai nepieder un līdz ar to tiek asociēti ar nepareizajiem, nenobriedušajiem. Otra garīguma izpausme var būt saistīta ar cilvēka vājumu. Cerību, ka piederība kādai reliģiskai grupai dos aizsardzību pret dzīves grūtībām un nedienām, no kurām nevienam nav lemts izvairīties, lai kādam sociālajam slānim vai ticībai mēs piederētu. Cerība, ka viss būs atkarīgs no tā, cik pārliecinoši spēsim augstākajai reliģiskajai varai izlūgties grēku atlaišanu un izglābšanos.

Taču ticība var būt arī citāda. Tā var būt cilvēka sajūta par pasaules lielo harmoniju un ierobežotajām iespējām to uztvert tikai ar racionāliem paņēmieniem vien. Tā ir sajūta, kas rodas, klausoties klasisko ērģeļu mūziku vai lūkojoties sakrālās gleznās vai skulptūrās. Sajūta par to, ka aiz racionālā, kas saistās ar izmantoto harmoniju mūzikā vai kompozīciju un perspektīvu gleznā, ir arī nākamās dimensijas, kas svarīgas mūsu eksistencei. Šādos brīžos viegli saprast Rodžera Skrutona apgalvojumu, ka Dievam ir intīmi personiskas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz. Tā ir katra cilvēka vispatiesākā būtība, kas tiek apjēgta caur pašrefleksiju. Tieši šī pašrefleksija, kas izpaužas dažādās garīgajās tehnikās - psihoanalīzē, kristīgajā rekolekcijā vai budistu meditācijā, ir tas, par ko mēs parasti kautrējamies runāt. Skrutons apgalvo - lai dzīvotu pilnīgi un saprastu sevi šajā dzīvē, tomēr ir nepieciešams atzīt sakrālo lietu eksistenci, ko mēs sajūtam mākslā, mūzikas un glezniecības estētikā, tāpat sabiedrības morāli ētiskajos spriedumos. Tas, protams, nenozīmē zinātnes sasniegumu, īpaši zinātnisko metožu pasaules izpētē, noliegumu vai to nozīmības neatzīšanu.


Rodžers Skrutons

Protams, eksistē dabas likumi, un to izpēte ir zinātnes uzdevums. Mēs daudz ko zinām par materiālo pasauli, bet vēl vairāk ir nezināmā. Skaidrs, ka tā ir zinātne, kas meklē un, agri vai vēlu, atradīs atbildes uz šiem jautājumiem. Ir īpaša, lietojot metaforu - dievišķa sajūta, kas pārņem, skatoties Piena Ceļā un apzinoties, ka gaisma, kas mūs sasniedz, nāk no tālām zvaigznēm, kuras pieder tikai vienai necilai galaktikai. Aiz tās atrodas miriādes citu neiedomājami tālu galaktiku. Dažas no tām tikai veidojas, citas jau iet bojā. Tam nevajag reliģisku skaidrojumu. Šī īpašā sajūta rodas no mūsu zināšanu nepilnības, un to var mainīt tikai jaunas zināšanas, ko sniedz zinātnieki.

Zinātne var konstatēt to, kāda ir pasaule ap mums, bet tā nevar atbildēt uz jautājumu par šīs pasaules eksistences dziļāko jēgu. Vai tiešām viss notiekošais ir nejaušība vai tam ir kāda dziļāka nozīme? Varbūt mūsu eksistencei tomēr ir kāds mērķis? Kāpēc un kādēļ mēs dzīvojam dabas likumu noteiktajā pasaulē? Tas ir līdzīgi kā jautāt, kāda jēga ir skaņdarbā vai gleznā, kas liek mums aizkustinājumā klusēt. Dabaszinātnēm uz to atbildes nav un nevar būt. Protams, var apgalvot, ka arī šie ir zinātnes - humanitāro zinātņu, filozofijas un ētikas - jautājumi. Bet var pieņemt arī Rodžera Skrutona pozīciju - Dievam ir intīmi personiskas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz. Mani, neesot reliģiozam, šī pozīcija uzrunā.

Un tomēr, ja mēs to jūtam, kāpēc nevēlamies par to runāt? Tīri racionāls aspekts - nevēlēšanās asociēties ar noteiktu cilvēku grupu un tolerances trūkums pret atšķirīgo. Piederēšanu kādai no kristīgajām konfesijām lielākā daļa mūsu sabiedrības respektē, bet arī tikai tad, ja tās izpausmes ir tā sacīt normas robežās. Nav daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kuri ne tikai svētkos, bet regulāri apmeklētu baznīcu un būtu aktīvi draudžu locekļi. Aizraušanos ar Austrumu reliģijām mēs jau asociējam ar zināmu ekscentriskumu un tā pa īstam piedodam vienīgi nedaudz dumpīgajiem māksliniekiem. Vēl skeptiskāk raugāmies uz cilvēkiem, kuri apmeklē psihoanalītiķus vai regulāri meditē. To jau mēs uzskatām gandrīz vai par garīgas nelīdzsvarotības pazīmi.

Otrs aspekts, kādēļ par šīm lietām izvairāmies runāt, ir vēl komplicētāks. Tas saistīts ar manis pieminēto cilvēka būt aspektu. Par būtību runājot, vienmēr grūti atrast pareizos vārdus un intuitīvi noformulējušos priekšstatus un sajūtas ietērpt teikumos, kas pareizi un atbilstoši parāda šo sajūtu būtību.

Mūsu priekšstati šajā būt sadaļā bieži vien veidojas jomā, ko dažkārt mēdz saukt par pasaules un mūsu vietas tajā izzināšanas mistisko dabu. Te ir vēl viens gandrīz vai tabu vārds mūsu sabiedrībai - misticisms. Taču atkal tie ir vēsturiski radušies ierobežojumi, par ko pieklājīgā sabiedrībā runāt nevajadzētu.

Misticisms gan vēsturiski, gan mūsdienās ir joprojām eksistējoša forma, kā sajūtu un emociju līmenī uztvert un saprast pasauli ap mums. Rietumu zemēs visi zina par Svēto Terēzi no Avilas, kuras grāmatu Dvēseles pils joprojām lasa daudzi garīgos meklējumos esoši cilvēki pasaulē, lai gan tā sarakstīta 16. gadsimtā. Tas ir Asīzes Francisks, tas ir Jānis no Krusta un daudzi citi Rietumu pasaulē pazīstami mistiķi. Protams, mistiskā pasaules izpratne nebeidzas senos gadsimtos. Arī mūsdienās ir dziļi mistiķi, piemēram, Ērika Fromma un tātad arī manas paaudzes cilvēku laikabiedrs Tomass Mertons.

Ir dažādi veidi, kā domāt par misticismu un mistisku pieeju pasaules izprašanai. Vienotas definīcijas neeksistē. Taču arī mistisko pasaules uztveri var saprast kā procesu, kas, cita starpā izmanto arī noteiktas garīgas procedūras un tehnikas. Šī ar mistisko pasaules uztveri saistītā pieeja atbrīvo noteiktus pasaules uztveres aspektus, kas ļauj pasauli uztvert, sajust un līdz ar to izzināt veidos, kas agrāk netika pat nojausti. Tas padara pasaules uztveri plašāku, pilnīgāku un ļauj mums sevi labāk apzināties šeit un tagad.

Man ļoti gribētos, lai par šīm lietām mēs sākam runāt ne tikai mākslinieciski bohēmiskos saietos, ne tikai šaurā intīmu draugu lokā, bet daudz plašāk. Šis raksts ir mans pirmais mēģinājums to darīt. Pats ikdienā meditēju ne vienu vien gadu un tas man palīdz saprast pasauli ap mani un manu vietu tajā, un arī tos citus, kas tāpat kā es turpina meklēt mūžīgo Dao.

 

Publicēts žrunālā Klubs, 2014. gada marta numurā

Tags:

Autortiesības

Šajā lapā atrodamie materiāli ir domāti nekomerciālai lietošanai studentiem, pētniekiem un visiem interesentiem. Tos nedrīks lietot komerciālos nolūkos. Daļa materiālu ir aizsargāti ar autortiesībām. Materiālu tālākai pārpublicēšanai ir nepieciešams saņemt autortiesību īpašnieka atļauju. Parasti tas ir izdevējs, bet atsevišķos gadījumos – Mārcis Auziņš.