Paplašinātā apziņa

Marcis Auzins 02.10.2014
Pamats:

Nesen braucot mašīnā klausījos radio ziņas un tur stāstīja par neseniem sasniegumiem medicīnā. Stāsts izklausījās pēc zinātniskās fantastikas. Runa bija par kādu jaunu cilvēku no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas sportojot bija savainojis mugurkaulu un rezultātā viņa ķermenis no plecu daļas uz leju ir ticis paralizēts. Tagad mediķi no Ohaio Universitātes šā cilvēka smadzenēs ir ievietojuši nelielu mikročipu, kas nolasa viņa smadzeņu impulsus - ja gribat nolasa domas. Tālāk tās tiek pārraidītas uz datoru, kas šos no smadzenēm nākošos impulsus, cilvēka domas, atkodē un pārvērš elektriskos impulsos, kuri visbeidzot tiek aizvadīti uz aproci, kas šos impulsus noraida rokas muskuļiem un liek rokai kustēties. Tā cilvēks kurš četrus gadus nebija spējīgs savas rokas kustināt, tagad ar domu spēku, kas tiek transformēts elektriskos impulsos, šo spēju atkal ir atguvis. Izklausās pēc kiborga no nākotnes - kibernētiska organisma, kas ir bioloģisko un tehnisko komponenšu savienojuma. Te, protams, varētu ieslīgu veselā virknē filozofisku pārdomu, kas tad ir mūsu domas, kas ir mūsu apziņā, kā ar domu spēku mēs spējam darbināt datoru un tamlīdzīgi. Bet šajā konkrētajā gadījumā šī radio ziņa man atsauca atmiņā pagājušā gada vasaru, kas pie mums uz Latvijas, lai piedalītos Latvijas Universitātes organizētā kognitīvo zinātņu konferencē, bija atbraucis ļoti interesants un akadēmiskā vidē ietekmīgs filozofs no Austrālijas - profesors Deivids Čalmers.

Profesors Čalmers ir viens no paplašinātā prāta (extended mind) idejas autoriem. Viņš apgalvo, ka tehniska un tehnoloģijas vēl ilgi pirms kiborga idejas jau ir kļuvušas par mūsu personību sastāvdaļas. Jā, jā tieši tā. Nevis par palīglīdzekli lai atvieglotu mūsu ikdienu, bet par personības sastāvdaļu. Nu iedomāsimies kaut vai automobiļus, ko mēs praktiski visi vadam ikdienā. Iedomājieties savas sajūtas sēžot pie stūres. Vai auto noteiktos brīžos nav daļa no Jums - Jūsu mehānisks papildinājums. Jūs to uztveriet tik pat automātiski un domājiet par to tik pat maz kā pārvietojoties pa ielu domājiet kā Jums vajag kustināt kājas. Bet ar to šīs analoģijas nebeidzas. Nu labi, auto ir tāds ļoti vienkāršs piemērs, kas ir saistīts ar mūsu pašām vienkāršākajām izpausmēm, pārvietošanos telpā. Labāk ņemsim mūzikas instrumentus. Mūziķiem tie arī kļūst par veidu kā izpausts savas emocijas un veids kā izpausties jau apziņas pašos augstākajos līmeņos. Domāju, ka nekļūdīšos sakot, ka izcils mūziķis arī nedomā kuru taustiņu kurā brīdī un cik stipri spiest, vai stīgu vilkt, bet drīzāk mūzikas instruments ir kļuvis par daļu no viņa. Daļu, kas ļauj mūziķa emocijām un izjūtām piepildīt telpu un kļūt par arī klausītājiem uztveramas pasaules daļu. Mūziķi koncerta laikā atdalīt vienu no otra nav iespējams. Tie ir viens vesels gan pašam mūziķim, gan mums, kas šo mūziku klausāmies.

 

Profesore Deivids Čalmers

 

Nu labi tā tas dažādās pakāpēs ir bijis vienmēr, kopš civilizācijas uz šīs planētas ir attīstījušās. Bet šobrīd piedzīvojot agrāk neredzētu tehnoloģiju attīstības tempu šis jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls un tiek diskutēts nu jau ne tikai profesionālu filozofu vidē, bet tieši ietekmē mūs visus. Īpaši tas kļuvis interesants kopš pēdējos dažus gadu desmitus mūsu ikdienas dzīvē ienāk datortehnoloģijas. Ir filozofi un viņu vidū manis pieminētais Deivids Čalmers ir viens no pamanāmākajiem, kas uzskata, ka datortehnoloģijas ir kļuvušas ne tikai par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, bez kurām mums būtu grūti iedomāties savu ikdienu, bet kļuvušas par mūsu personības sastāvdaļu. Te arī radies jaunais termins - paplašinātais prāts vai angliski - extended mind. Tas nozīmē, ka mūsu datori, planšetes un viedtālruņi ne tikai paplašina, bet pārņem noteiktas mūsu apziņas un mūsu personības funkcijas.

Nu piemēram, katrs no mums šobrīd var savi pārbaudīt sekojošā veidā. Vai varat nosauktu Jūsu vīra, sievas, drauga vai draudzenes telefona numuru. Esmu gatavs saderēt, ka lielākā daļa no Jums uz šo jautājumu atbildētu apmēram tā - nevaru, bet kādēļ man tas būtu jāatceras? Tas taču ir ierakstīts manā mobilajā telefonā, iespējams numuram ir pievienota personas fotogrāfija un lai piezvanītu man pat nav jāmeklē cilvēka vārds. Vienkārši spiežu uz bildītes un viss notiek. Nu nevajag man galvu piebāzt ar telefona numuriem. Bet var būt mūsu vienmēr kabatā atrodamie viedtālruņi sāk kontrolēt ietekmēt arī to kas mums patīk, un kas mums nepatīk? Droši vien daudzi var apstiprināt, ka tāpat kā es kādā restorānā ir nofotografējuši kādu vīnu vai kādu ēdienu, lai atcerētos un nākošajā reizē neaizmirstu pasūtīt to vēlreiz.

Tāpat par dzīves realitāti kļūst populārais joks - atvaino mīļais, šodien pusdienas nepagatavoju, bija atslēdzies internets. Jo visas ēdienu gatavošanas receptes taču ir internetā.

Vēl vairāk. Nereti gadās dzirdēt, ka google mūs padara dumjus. Bet var būt tieši otrādi, google ir tas veids kā mūsu zināšanu lauks ir kļuvis neiedomājami liels. Pietiek, kau vai esot uz ielas "iegūglēt" jautājumu un atbilde ar lielu varbūtību tiks saņemta uzreiz. Sākot ar ļoti intelektuālām, piemēram, kurā gadā Alberts Einšteins saņēma Nobela prēmiju un beidzot ar ļoti sadzīviskām - kur šeit ir tuvākais veģetārais restorāns. Jo viedtālrunis palīdz mums orientēties arī telpā. Viņos taču ir gan GPS sistēma, gan tā paša google sagatavotā karte jebkuram, pat nomaļākajam pasaules stūrītim.

Lai arī viedtālrunis vai planšete nav manās smadzenēs iedēstīts mikročips, bet tomēr tas ir kļuvis par mana saprāta sastāvdaļu. Atcerieties to dienu, kad tālrunis nejauši aizmirsās mājās? Iestājās tāda kā amnēzija un sajūta, ka daļēji esi izslēgts no pasaules. Droši vien tā jūtas cilvēks, kas ir daļēji zaudējis atmiņu.

Vai skatoties uz šo lietu no otras puses. Piemēram dodoties atpūtā nolemjam telefonu neņemt līdz. No vienas puses rodas nedrošības sajūta, bet ja nu kas notiek un man vajag kādu saukt palīgā. Kā es to izdarīšu bez mobilā telefona? Rodas arī vainas sajūta. Bet ja nu kādam no maniem tuviniekiem vajag manu palīdzību un es nebūšu sasniedzams. Nav īsti laba sajūta. Bet no otras puses sajūta kā meditācijas retrītā. Esi tikai pat ar sevi un savām domām. Un var nodoties eksistenciāliem jautājumiem. Arī par to vai izbaudot vientulību grāmatu drīkst ņemt līdzi vai tā jau ir Tava privātuma pārkāpšana. Nu tad kā, vai viedtālrunis ir tikai instruments, kas ir ērti pie rokas, vai tomēr ietekmē mūs daudz dziļāk un neviļus kļūst pat sastāvdaļu tam, kas mēs esam.

Taču bez šiem eksistenciāli filozofiskajiem jautājumiem ir arī tīri praktiski. Nu piemēram izglītības sistēma. Ko mēs gribam saviem bērniem iemācīt un ko paši iemācīties šajā informācijas un informācijas tehnoloģiju laikā? Kādreiz skolas uzdevums bija "dot zināšanas". Katrs atceramies retorisku jautājumu. Ko tev tajā skolā māca? Tu taču nezini tik vienkāršas lietas kā … Un tad seko uzskatījums, ko tad pēc mūsu domām cilvēkam būt jāzina. Tas ir bija laiks, kad mēs mācījām konkrētas lietas - devām zināšanas. Nedaudz vienkāršojot, bet tomēr mācījām faktus no kuriem beigās mācāmajam vajadzēja izveidoties kopainai. Dažreiz jau arī kopaina, sapratne par lietām izveidojās. Tik slikti jau nemaz nebija. Tad koncepcijas mainījās, sākām mācīt prasmes - nu galu galā svarīgāk taču ir nevis tikai zināt kā jādara pareizi, bet prast pareizi izdarīt. Tātad eksāmenos jāļauj lietot viss ko eksaminējamais vēlas, grāmatas, kalkulatorus, galu galā arī google. Ikdienā taču viss tas ir mūsu rīcībā. Bet jāprot to visu izmantojot, atrisināt dzīves piedāvātās situācijas un problēmas.

Galu galā prasmju kvintesence ir prasme domāt. Bet te nu mēs nonākam pie retoriska jautājuma. Vai mēs domājam? Vai mēs mākam to darīt? Galu galā vai no mums to sagaida?

Ir jau arī sabiedrības, visbiežāk par tādām mēs uzskatam austrumu sabiedrības, kur ir nepieklājīgi, ja Jums ir savs viedoklis. Domāšana var tikt uzskatīta pat par augstprātību. Viedoklis drīkst būt tikai skolotājam. Un pat ne tam skolotājam, kas šobrīd stāv klases vai auditorijas priekšā, bet gan skolotājam - klasiķim, kurši ir dzīvojis kaut kad ilgi pirms mums. Viņš ir visu izdomājis un mūsu uzdevums ir zināt skolotāja sacīto vai rakstīto.

Atceros daudzus gadus atpakaļ kādu brīdi strādāju Ķīnā, Pekinas Universitātē. Sākumā man likās jocīgi un nepareizi, ka Ķīnas lielākās un prestižākās universitātes profesori lekcijā visu laiku turēja sev priekšā konspektu un katru lietu ko uzrakstīja uz tāfeles, katru formulu uzsvērti norakstīja no konspekta. Tikai vēlāk es sapratu. Tā ir tradīcija. Profesoram nav pieklājīgi rakstīt piemēram, Einšteina vienādojumu, tā it kā viņš tagad uz vietas to izdomātu. To ir izdomājis leģendārais Einšteins. Un ja tā, profesoram ir jāuzsver, ka viņš tikai atkārto Einšteina teikto, tā teikt, citē  dižo skolotāju.

Izklausās ļoti dīvaini, bet es esmu gana daudz šādu cilvēku sastapis. Viņi ir starp mums, gan austrumu sabiedrībā, gan mūsu racionālajā rietumu sabiedrībā. Bieži tas gadās pat skaidri to neapzinoties. Man šķiet, ka var būt nedaudz uzspēlēti, kā jau tas angļu dramaturgam Bernerdam Šovam ik pa brīdim gadījās, bet viņš ir teicis gana trāpīgi. Pēc Bernarda Šova domām tikai divi procenti cilvēku patiešam domā. Vēl trīs procenti ir pārliecināti, ka viņi domā, bet patiesībā to nedara. Bet atlikušie deviņdesmit pieci procenti drīzāk nomirs nekā sāks domāt. Skan skarbi.

Bet var būt ir pienācis laiks atkal mainīt izglītības mērķus. Kam tad tā ir domāta. Var būt izglītības galvenajam uzdevumam ir jābūt attieksmes veidošanai? Var būt vissvarīgākais ir ētisku, morāles un var būt pat estētisku principu veidošana cilvēkā, katrā no mums. Un tad jā būs šis satvars, ja tas būs mūsu rīcību noteicošais, tad nāks arī prasmes darīt konkrētas lietas un tiks iegūtas zināšanas, kas to palīdz darīt jo būs pareizas ietvars, pareizais rāmis un līdz ar to pareizā motivācija.

2014. gada 28. jūnijs, Rīga

Publicēts Žurnāla Klubs, 2014. gada oktobra numurā

Tags:

Autortiesības

Šajā lapā atrodamie materiāli ir domāti nekomerciālai lietošanai studentiem, pētniekiem un visiem interesentiem. Tos nedrīks lietot komerciālos nolūkos. Daļa materiālu ir aizsargāti ar autortiesībām. Materiālu tālākai pārpublicēšanai ir nepieciešams saņemt autortiesību īpašnieka atļauju. Parasti tas ir izdevējs, bet atsevišķos gadījumos – Mārcis Auziņš.