Ilgais ceļš Eiropā
Laiks rit ātri. Tam līdzi mainās pasaule un mēs. Protams, šīs pārmaiņas ir nepārtrauktas, tāpēc vēsturē ir pieņemts nospraust robežstabus, kas ļauj tās apzināties un salikt noteiktā secībā - sakārtot uz laika ass.
Latvija piedzīvojuši dažādus laikus - zviedru, vācu un krievu.. Un tad zīmīgais 1918. gads un Latvijas valsts tapšana, Otrais pasaules karš - valstiskuma zaudēšana un iekļaušana PSRS. Tad nāca ilgi gaidītā neatkarības atgūšana 1990. gadā, un atgriešanās pasaules valstu saimē, Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā.
Daudzi no mums ir bijuši šo zīmīgo notikumu aculiecinieki. Tāpēc tā mums nav vienkārši vēsture, bet mūsu dzīves sastāvdaļa. Tāpēc ar laika atstatumu tagad grūti nošķirt, cik toreizējās pārmaiņas diktēja pragmātiski apsvērumi, bet cik emocionāli un sentimentāli - vēlme atgriezties pie Rietumu eiropeiskām kultūras vērtībām? Atcerēsimies kaut vai lozungu - kaut vai pastalās, bet brīvā Eiropā...
Tagad jau pavisam drīz mums būs jāizdara vēl viena izvēle, kas noteikti būs vēl viens atskaites punkts mūslaiku Latvijas vēsturē, pievienoties eiro vai palikt pie savas nacionālās naudas - lata. Diskusija par šo jautājumu šobrīd ir jo īpaši karsta. Vai nezaudēsim kaut ko no savas neatkarības, vai necietīs latviešu valoda, vai cenas neaugs un vispār - cik drošs ir eiro un kas ar to notiks nākotnē? Mēs daudz lasām un klausāmies par to, kas notiek pasaulē kopumā un it īpaši Eiropas Dienvidu zemēs. Jāatzīst, ka situācija nav vienkārša. Uzskatāmi var redzēt, cik daudz ekonomikā nosaka eksakti, labi aprēķināmi un viegli prognozējami faktori un cik daudz - cilvēku emocijas un noskaņojums. Abām komponentēm ir vienlīdz liela loma, tādēļ uzdrīkstēšos apgalvot, ka nav tāda ekonomista, kurš varētu droši prognozēt Eiropas monetārās savienības nākotni tuvā un varbūt arī ne tik tuvā nākotnē.
Taču visi šie apsvērumi - pievienoties eiro vai ne, to darīt šogad vai pēc gada - man šķiet sekundāri un skatāmi lielākās kopsakarībās. Manuprāt, primāra ir mūsu izšķiršanās joprojām būt Eiropā. Turklāt būt nevis Eiropas provincei, bet gan pašapzinīgai, par sevi pārliecinātai valstij Eiropā. Man eiro ir viens no šīs kopības neatņemamiem atribūtiem.
Akadēmiskā dzīve ir man devusi iespēju dzīvot un strādāt daudzviet pasaulē. Samērā daudz laika esmu pavadījis ļoti dažādās zemeslodes vietās. Pusgadu dzīvojis un strādājis Ķīnā - Pekinā. Gadu Vācijā. Daudz savas dzīves laika strādājis gan Ziemeļamerikā, gan Tuvajos Austrumos (Izraēlā). Protams, kā daudzi manas paaudzes cilvēki, ilgus gadus esmu dzīvojis PSRS. Sarakstu varētu turpināt. Domāju, tas ļauj ne tikai teorētiski, bet “uz savas ādas” salīdzināt, kā dažādās planētas vietās dzīvo cilvēki, kāda ir viņu attieksme pret notikumiem, morāli un ētiku. Lai arī izjūtam globalizācijas ietekmi, tomēr mēs individuāli, kā tautas un nācijas, vēl plašāk kā dažādas kultūras un dažādas tradīcijas, esam ļoti atšķirīgi.
Tas, kas mūs vieno Eiropā, ir kopīga vēsture, kultūra un tradīcijas, izpratne par vispārcilvēciskām vērtībām, par kurām padomju gados tikai sapņojām, un kuras esam centušies reanimēt un veidot no jauna pēc neatkarības atgūšanas. Brīžiem to esam darījuši labāk, brīžiem nemākulīgāk...
Arī eiro ir viens no šiem simboliem. Savā laikā Mariss Vētra teica: “Likās, ka, tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts.” Manās sajūtās līdzīgi ir ar eiro - tikai tad, kad pievienosimies eiro, mēs būsim pilnībā atgriezušies Eiropā. Man ceļš uz eiro ir simbolisks ceļš uz mājām, atgriešanās pie eiropeiskās identitātes. Vai tas nozīmē, ka integrējoties Eiropā mēs kaut kādā veidā apdraudam savas saknes - mūsu sentēvu dzīves ziņu, vērtības pirms kristietības, galu galā arī vienu no senākajām indoeiropiešu valodām - latviešu valodu? Protams, nē! Runājot par šādu nedrošību, mēs atkal atgriežamies pie saviem kompleksiem, pie savas nedrošības un bailēm. Man šāda pieeja asociējas ar pozīciju - lai nosargātu savu valodu, savu nacionālo identitāti, būvēsim sētu ap mūsu zemi un jutīsimies droši nocietinātā cietoksnī.
Naivi. Mēs esam Eiropā un vēlamies tur būt, gan labos laikos, gan kopīgi pārvarot grūtības. Mēs nevaram būt Eiropā ar vienu kāju, bet ar otru pieturēt pusatvērtas durvis – rezerves, atkāpšanās ceļu, ja nu kaut kas neizdodas un ir vēlme bēgt... Tāpat kā savā zemē, arī Eiropā mums jāstāv uz abām kājām. Arī mūsu spēks un spēja pastāvēt kā Eiropas nācijai un valstij būs tieši tik liela, cik atvērti un pārliecināti par sevi mēs būsim, cik daudz mēs spēsim dot Latvijai un Eiropai. Varbūt beidzot mums radīsies šo laiku Jānis Endzelīns vai Pauls Valdens.
Zinu, ka daudzi nepiekritīs manam ideālismam. Zinu, ka daudzi gudri šīs zemes cilvēki pašlaik piedzīvo dalītas jūtas. Un tas ir tikai normāli, ka jau vairāk nekā 20 gadus Latvijai ejot ceļu atpakaļ Eiropā, piezogas šaubas un nogurums...
Man ir tikai viens padoms. Kāpsim šai nedrošībai pāri. Būsim Eiropā līdz galam un labākajā veidā kā mēs to varam. Darīsim to bez „rozā brillēm”, apzinoties, ka pavisam noteikti ne viss būs gludi, tomēr nezaudējot optimismu. Nedrošība pasaules ekonomikā vēl kādu laiku pastāvēs un problēmas Eiropas dienvidos tūlīt nekur nepazudīs, bet kopā mēs pavisam noteikti ar tām tiksim galā vienkāršāk, nekā norobežojoties no pasaules. Pūšot mūsdienu globālajiem ekonomikas vējiem, diez vai vētru pārlaist izdosies vieglāk, slēpjoties savā mājā, nekā esot kopējā Eiropā.
Pat iecerēto eiro monētu dizains iecerēts dziļi simbolisks. Piemēram, viena un divlatu eiro monētas rotās tieši tāds pats tautumeitas attēls, kāds bija uz pirmskara pieclatnieka, kad Latvijas brīvvalsts piedzīvoja savu uzplaukumu. Eiro ieviešana zināmā mērā noslēgs loku un ļaus mums atgriezties mājās - Eiropā jaunā kvalitātē.