Fizika (Raksts Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai, nerediģēts)

Marcis Auzins 21.03.2016
Pamats:

Etimoloģija

Fizikas kā zinātņu nozares nosaukums ir cēlies no sengrieķu valodas φυσική (ἐπιστήμη) phusikḗ (epistḗmē) – zināšanas par dabu – un no φύσις phúsis – daba. [1-3]

Fizika ir viena no vecākajām, ja ne pati vecākā, zinātņu nozarēm. Tās pirmsākumu atrašana nav vienkārša, un tas, ko mēs uzskatām par fizikas pirmsākumiem, ir atkarīgs no viedokļa, kas īsti ir fizika un ar ko tā nodarbojas.

Fizikas veidošanās

Mūsdienu fizikā noteikti var atrast līdzību tai pieejai, lietojot matemātiku dabas skaidrošanā, kas veidojās Senajā Babilonijā, Indijā vai Ēģiptē. Taču šajos pirmsākumos dabas skaidrošana joprojām bija pakārtota priekšstatiem, kā dažādas dievības pēc savas iegribas var mainīt lietu kārtību materiālajā pasaulē.

Daudz tuvāki mūsdienu fizikas priekšstatiem bija antīkās Grieķijas filozofu veidotie uzskati. Tie joprojām balstījās filozofiskās pārdomās par dabu, bet to pamatā bija jautājumi, kas ir līdzīgi tiem, ar ko nodarbojas mūsdienu fizika. Piemēram, domājot par to, no kādiem pirmelementiem veidota materiālā pasaule, vai uzdodot jautājumus, kādi vispārīgie, fundamentālie likumi nosaka šo pirmelementu mijiedarbību.

Taču sengrieķu filozofu pieeja dabai bija viscaur balstīta spekulatīvās pārdomās, un bija jāpaiet vēl daudziem gadu simtiem, līdz fizika nonāca līdz mūsdienu pieejai, kas balstās pieņēmumos, ka fizikas teorijām ir jābūt praktiski, eksperimentāli pārbaudāmām.

Šī apzinātos eksperimentos, nevis tikai pasīvos novērojumos un spekulatīvās pārdomās balstītā pieeja dabas izpētei kā apzināta metode veidojās laikā, ko mēs vēsturē saucam par zinātnisko revolūciju periodu. Šo laiku nereti mēdz dēvēt arī par zinātnes renesansi. Tas sākās 16. gadsimta vidū, un šīs pieejas spilgtāko aizsācēju vidū var minēt Nikolaju Koperniku, kura 1543. gadā uzrakstītais traktāts De revolutionibus orbium coelestium (Par debesu sfēru griešanos) ir uzskatāms par heliocentriskās pasaules sistēmas pirmsākumu. Tāpat jāpiemin Galileo Galilejs, kura novērojumi ar viņa paša izgatavoto teleskopu bija nopietns un, galvenais, uzskatāms arguments debatēs par pasaules uzbūvi. Šo ar nolūku veidotos eksperimentos balstīto dabas izzināšanas pieeju labi ilustrē Galileja eksperimenti, kurus saskaņā ar Galileja skolnieka un viņa  pirmās biogrāfijas autora Vinčenso Viviani aprakstīto Galilejs veica 1589. gadā, ļaujot no dažāda materiāla izgatavotām lodītēm krist no šķībā Pizas torņa un vērojot, cik ātri katra no šīm lodītēm sasniedz zemi. Šie un citi eksperimenti ļāva Galilejam nonākt pie inerces jēdziena fizikā, kas vēlāk kļuva par pamatu pirmajam no trim Ņūtona mehānikas pamatlikumiem.

Zinātnes argumenti

Šis bija laiks, kad veidojās mūsdienu priekšstati par argumentiem mūsdienu fizikā un zinātnē kopumā. Šobrīd šķiet pats par sevi saprotams, ka fizikas teorijām jābūt pārbaudāmos faktos balstītām. Šo faktu iegūšanā izšķiroša loma ir eksperimentam, ko iespējams neatkarīgi atkārtot daudzkārt. Taču tā nav bijis vienmēr. Par piemēru var kalpot diskusija starp Galileju un ļoti izglītotu katoļu mūku Bellarminu, kurš mācījies vairākās universitātēs. To, protams, nevar uzskatīt par līdzvērtīgās pozīcijās esošu partneru diskusiju. Bellarmins šajā diskusijā pārstāvēja tā laika ļoti ietekmīgo Romas pāvestu Pāvilu V, kurš bija noraidošs pret Džordāno Bruno radīto un Galileja aizstāvēto heliocentrisko pasaules uzbūves modeli. Abi diskusijas partneri bija savam laikam izcili izglītoti cilvēki. Taču viens no viņiem – Bellarmins – pārstāvēja līdz tam pieņemtus priekšstatus, ka teksti – Svētie Raksti – ir galvenā autoritāte patiesības meklējumos. Turpretī otrs, Galilejs, mēģināja aizstāvēt jaunu netradicionālu pieeju, ka novērojami fakti, piemēram, Galileja teleskopā novērotie nelielie spīdošie punktiņi Jupitera tuvumā, ko Galilejs, kā mēs tagad zinām pamatoti, uzskatīja par Jupitera pavadoņiem, ir nopietni argumenti zinātniskā diskusijā. Leģenda vēsta, ka uz Galileja piedāvājumu ielūkoties teleskopā Bellarmins atbildējis noraidoši, jo, vienalga, ko viņš tajā ieraudzītu, Bellarminam tie nebūtu nopietni argumenti mainīt uzskatus par lietu kārtību pasaulē.

Šo zinātniskās revolūcijas laikposmu simboliski noslēdz Īzāks Ņūtons un viņa 1687. gadā publicētais traktāts Philosophiæ Naturalis Principia Mathematica, ko varētu tulkot kā Dabas filozofijas matemātiskie pamati. Interesanti, ka šī grāmata, kas uzskatāma par mūsdienu klasiskās mehānikas pamatu un mūsdienu fizikas aizsākumu, nerunā par fiziku kā atsevišķu zinātņu nozari. Tās nosaukumā ir minēta dabas filozofija. Tas spilgti parāda, ka mūsdienās pieņemtais zinātnes dalījums nozarēs (dabaszinātnēs – fizika, astronomija, ķīmija, bioloģija utt.) ir izveidojies relatīvi nesen, tikai 16. un 17. gadsimta zinātniskās revolūcijas laikā, un Ņūtons savā traktātā dod priekšroku plašākam terminam – dabaszinātņu filozofija.

Mūsdienās, analizējot fizikas teorijas, Galileja un Bellarmina diskusija ir atsākusies ar jaunu intensitāti. Tam ir vairāki iemesli. Fizika kā viena no fundamentālākajām dabaszinātņu nozarēm nodarbojas ar materiālās pasaules pašiem fundamentālākajiem jautājumiem, tai skaitā ar jautājumu par Visuma izcelsmi Lielā sprādziena ietekmē un tā izplešanos no Lielā sprādziena brīža līdz mūsdienām, vai arī ar jautājumu, kādēļ fundamentālie spēki dabā ir tieši tādi, kādi tie ir, un fundamentālo fizikas konstanšu, tādu kā elektrona lādiņš, gaismas ātrums, Planka konstante un citu, vērtības ir tieši tādas, tāpēc ir saprotami, ka tās pētīto jautājumu loks brīžam tuvojas filozofijā diskutētiem jautājumiem. Fizikas kā zinātņu nozares vēsturiskā attīstība zināmos aspektos ir izgājusi pilnu loku. Sākot no filozofijas Senajā Grieķijā, caur Ņūtona dabas zinātņu filozofiju, tad caur konkrētām modernās fizikas nozarēm, tādām kā kvantu mehānika un relativitātes teorija, tā atkal ir pietuvojusies filozofiskiem jautājumiem, kādiem kritērijiem ir jāatbilst dabaszinātņu teorijām un vai mūsdienu fizikas teorijas vienmēr tiem simtprocentīgi atbilst.

Mūsdienās šajā diskusijā lielāko ieguldījumu ir devuši divi pētnieki – Karls Poppers, kurš zinātnes apritē ienesa tādu jēdzienu kā zinātniskās teorijas falsificēšana. Poppers argumentēja, ka dabaszinātņu teorijas patiesums nekad nevar tikt empīriski pierādīts. Taču šāda teorija var pastāvēt līdz brīdim, kad tā tiek falsificēta. Šo jēdzienu – zinātniskās teorijas falsificēšana – zinātnē saprot citādi nekā ikdienas dzīvē. Zinātniskas teorijas falsificēšana nozīmē iegūt empīriskā, eksperimentālā ceļā kritiski lielu argumentu daudzumu, kas parāda eksistējošas teorijas nepilnīgumu un rada nepieciešamību veidot jaunu teoriju. Otrs pētnieks, kurš analizēja zinātnes teroriju attīstību, bija filozofs ar fiziķa izglītību Tomass Kūns. Viņš savu teoriju lielā mērā balstīja fizikas attīstības analīzē, uzsverot jēdzienu paradigma (kādā konkrētā zinātnes attīstības brīdī tās pamatu veidojošu priekšstatu kopums). Saskaņā ar Kūna teoriju zinātne savas attīstības mierīgā fāzē darbojas esošas paradigmas ietvaros, risinot konkrētas zinātņu nozares problēmas. Un tad noteiktos krīzes brīžos, kad esošās teorijas ietvaros virkni problēmu atrisināt vairs nevar, notiek lēcienveida paradigmas maiņa, rodas jaunas teorijas. Piemēram, pāreja no klasiskās jeb Ņūtona mehānikas uz 20. gadsimtā radīto kvantu mehāniku, bez šaubām bija viens no šadiem brīžiem fizikas vēsturē, kad strauji mainās pamatpriekšstatu kopums, mainās paradigma.

Mūsdienu fizikā virkne teoriju par Visuma pirmsākumiem, Lielo sprādzienu, fundamentālo konstanšu konkrēto vērtību iemesliem rada karstas diskusijas par šo teoriju atbilstību Poppera kritērijiem, kas pieprasa, lai dabaszinātņu teorija būt falsificējama jeb testējama  ar dažādu neatkarīgu empīrisku eksperimentu palīdzību.

Fizikas kā nozares definīcija

Mūsdienās ar terminu fizika mēs saprotam zinātņu nozari, kuras uzmanības centrā ir matērijas (vielas) un fizikālo lauku struktūra un mijiedarbības starp Visumā sastopamajiem vielas veidiem. Fizika pārklāj visus vielas mērogus, sākot no makroskopiskajiem līdz pat submikroskopiskajiem. Fizika nodarbojas ne tikai ar objektu mijiedarbību noteiktu spēku darbības ietekmē, bet risina arī jautājumu par šo fundamentālo mijiedarbību izcelsmi. Fizika kā savu mērķi izvirza vispārīgu principu meklēšanu, kas apvieno dažādu materiālās pasaules parādību skaidrojumu vienotos priekšstatos.

Fizikas apakšnozares

Mūsdienās fizika ir izveidojusies par vienu no attīstītākajām dabaszinātņu nozarēm ar ļoti sazarotu apakšnozaru tīklu. Vispirms jau fizikas pētījumus var iedalīt fundamentālajos – tādos, kas interesējas par pašiem vispārīgākajiem materiālās pasaules uzbūves aspektiem un mēģina šo materiālo pasauli izskaidrot pēc iespējas vienkāršā un vienotā formā. un lietišķajos. Lietišķo pētījumu mērķis ir nodarboties ar problēmām, kuru risinājumi ar inovatīvu darbību palīdzību var radīt ikdienā lietojamas ierīces jau samērā īsā un pārskatāmā laikā.

Vienlaikus fiziku tradicionāli iedala klasiskajā fizikā, pie kuras pieder tādas apakšnozares kā klasiskā, jeb Ņūtona mehānika, optika, vielas uzbūve, siltumfizika, kā arī elektrība un magnētisms. Pie klasiskās fizikas pieder arī teorētiskās fizikas apakšnozares, kas atbilst minētajiem pētījumu virzieniem. Klasiskās fizikas priekšstati pamatvilcienos tika noformulēti līdz 19. gadsimta beigām. Šo periodu fizikā nosacīti noslēdza Džeimss Klarks Maksvels, kurš 1861. un 1862. gadā noformulēja elektromagnētiskā starojuma vienādojumus, ko tagad sauc par Maksvela vienādojumiem. Šie vienādojumi ir spilgts piemērs fiziķu nemitīgajiem centieniem sākotnēji šķietami atšķirīgas dabas parādības apvienot vienotos priekšstatos. Šajā gadījumā Maksvelam izdevās parādīt, ka elektriskā un magnētiskā lauka rašanās pamatā ir vieni un tie paši cēloņi, un tos var apvieno vienotā teorijā.

Vienlaikus 20. gadsimta sākumā, notiekot būtiskām pārmaiņām fizikā, radās tādas fizikas apakšnozares kā kvantu mehānika un relativitātes teorija, kas bija par pamatu modernās fizikas izveidošanai. Modernās fizikas veidošanās ir saistīta ar spilgtām personībām. Kvantu mehānikas pamatlicēju vidū jāmin Makss Planks, kura skaidrojums, kā veidojas sakarsēta ķermeņa starojums – Planka hipotēze, iesāka mūsdienu kvantu fizikas izveidi. Einšteins, izskaidrojot parādību, kad gaismas iedarbībā no vielas tiek atbrīvoti elektroni, paplašināja un tālāk attīstīja Planka piedāvātās gaismas kvantu idejas. Uz šo ideju bāzes 20. gadsimta sākumā Nils Bors iesāka un Luijs Debrojī, Verners Heizenbergs un Ervīns Šrēdingers izveidoja mūsdienu kvantu fiziku.


Paralēli ap to laiku veidojās otrs mūsdienu fizikas virziens – relativitātes teorija. Balstoties uz Heinrika Lorenca un Anrī Puankarē aizsāktajiem pētījumiem, izšķirošus soļus relativitātes teorijas izveidē spēra Alberts Einšteins, 1905. gadā radot speciālo relativitātes teoriju, 1915. gadā iekļaujot tajā arī gravitācijas spēkus, paplašinot un izveidojot vispārīgo relativitātes teoriju. Einšteina pētījumu lomu 20. gadsimtā nevar pārvērtēt. Ne velti 1999. gada nogalē ietekmīgā žurnāla Times veiktajā aptaujā žurnāla lasītāji Albertu Einšteinu nosauca par cilvēku, kurš 20. gadsimta sabiedrību ir ietekmējis visvairāk.

Vienlaikus jāsaprot, ka modernā fizika liek ļoti būtiski revidēt mūsu ikdienas pieredzē balstītus priekšstatus. Piemēram, apgalvojums, ka divi notikumi notiek vai nu vienlaicīgi, vai atšķirīgos laika momentos, vairs nav absolūts. Notikumi, kas ir vienlaicīgi vienam novērotājam, var notikt atšķirīgos laika momentos citam novērotājam. Šīs ir relativitātes teorijas īpatnības.

Līdzīgi kvantu mehānika pierāda, ja zinām, kur atoms atrodas, mēs nevaram vienlaicīgi zināt, vai tas kustas vai atrodas miera stāvoklī. Šis ierobežojums atspoguļo to, kā fizikālās parādības notiek mikropasaulē, un nav atkarīgs no tehnoloģiskajām spējām veikt mērījumus labāk vai sliktāk.

Cits veids, kā klasificēt fizikas apakšnozares, ir pēc tā, kādā agregātstāvoklī ir viela, kas tiek pētīta. Piemēram, var runāt par cietvielu fiziku, šķidrumu fiziku, gāzu fiziku vai plazmas fiziku.

Būtisks veids, kā fizikas apakšnozares klasificēt, ir to objektu izmēri, ar kuru pētīšanu attiecīga fizikas apakšnozare nodarbojas. Var runāt par kosmisku izmēru fiziku, makrofiziku, mikrofiziku, nanoizmēru fiziku vai par atomu un elementārdaļiņu fiziku.

Protams, nozīmīga un interesanta pētniecība mūsdienās notiek saistībā ar Visuma  rašanos un uzbūvi. Šos jautājumus risina astrofizika ar tās daudzajiem apakšvirzieniem.

Viena no mūsdienu zinātnes iezīmēm – pēc daudzu gadu garumā notikušās zinātņu nozaru virzības specializācijas virzienā, veicinot zināmu nošķirtību starp nozarēm, mūsdienās ir vērojama izteikta tendence virzīties pretējā virzienā un attīstīt starpdisciplinārus pētījumus. Šiem pētījumiem sasniedzot zināmu brieduma pakāpi, veidojas jaunas starpdisciplināras zinātņu nozares un apakšnozares. Ar fiziku saistīto apakšnozaru vidū būtu jāizceļ ģeofizika, biofizika, medicīniskā fizika un pat tāda jauna un nedaudz negaidīta starpdisciplināru pētījumu apakšnozare kā ekonofizika, kas izmanto analoģijas starp procesiem materiālajā pasaulē un ekonomikā, lai veidotu paredzējumus un prognozes sarežģītiem procesiem ekonomikā.

Protams, būtu nepareizi nepieminēt tādas tradicionāli un sen jau eksistējušas ar fiziku saistītas starpdisciplināru pētījumu jomas kā fizikas vēsture, fizikas filozofija un fizikas didaktika.

Fizikas žurnāli mūsdienās un vēsturē

Neskatoties uz elektronisko resursu lomas ļoti straujo pieaugumu mūsdienu sabiedrībā, galvenais veids, kā fizikas pētījumu rezultāti un iegūtās zināšanas nonāk apritē, ir drukāti žurnāli. Dabaszinātnēs kopumā un fizikā it sevišķi šos žurnālus var precīzi klasificēt pēc to ietekmes uz nozari. Ar šo klasifikāciju nodarbojas zinātnes nozare bibliometrija. Galvenie datu avoti šai klasifikācijai ir atrodami divās lielākajās šobrīd zinātniskās literatūras bibliogrāfiskajās datu bāzēs – Thomas Reuters uzturētajā Web of Science un Elsevier uzturētajā datu bāzē Scopus.

Saskaņa ar datiem, kas atrodami šajās datu bāzēs, vissvarīgākie rezultāti fizikā šobrīd tiek publicēti žurnālos ar vislielāko ietekmi. Piemēram, Science un Nature, specifiskos fizikas žurnālos Nature Physics, Physical Review Letters, Nano Letters, Physical Review sēriju žurnālos un specifiskos apakšnozaru žurnālos Nature Photonics, Nature Nanotechnology un citos.

Arī zinātniskās monogrāfijas fizikā spēlē nozīmīgu lomu informācijas apritē. Lai arī to nozīme kā primārajam informācijas avotam dabaszinātnēs, iespējams, ir ievērojami mazāka humanitārajās zinātnēs. Arī nozīmīgākās zinātniskās monogrāfijas mūsdienu fizikā nu jau tradicionāli tiek rakstītas angļu valodā un ar to izdošanu ievērojamos apjomos nodarbojas samērā neliels skaits izdevniecību. To vidū pirmām kārtām jāmin Oxford University Press, Cambridge University Press, Springer un pēdējos gados ļoti strauju attīstību ieguvusī relatīvi nesen (1981) dibinātā izdevniecība World Scientific.

Dabaszinātnēs, tai skaitā arī fizikā, pēc Otrā pasaules kara ir izveidojusies situācija, kad par zinātnes valodu ir kļuvusi angļu valoda. Taču tā bijis ne vienmēr. Jau pieminētā Ņūtona grāmata Dabas filozofijas matemātiskie pamati, tāpat citi zinātniskās revolūcijas laikā radītie darbi tradicionāli tika rakstīti latīniski. Latīņu valoda bija šā laika zinātnes valoda.

Pirms Pirmā pasaules kara un laikposmā starp Pirmo un Otro pasaules karu zinātnē un it īpaši fizikā ļoti aktīvi tika lietota vācu valoda. Arī daļa vadošo fizikas žurnālu šajā laikā tika izdoti Vācijā. Piemēram, Naturwissenschaften vai Zeitschrift für Physik, kas bija ļoti prestiži līdz Otrajam pasaules karam un turpina iznākt arī šobrīd, bet kuru ietekme fizikā ir būtiski mazinājusies.

Fizikas pētījumu organizācija un infrastruktūra

Interesanti analizēt, kā mūsdienās tiek realizēti un finansēti pētījumi zinātnē, īpaši fizikā, jo šie pētījumi ir dārgi sarežģītu iekārtu un tehnoloģiju dēļ.

Rietumu pasaulē fundamentāli pētījumi šobrīd pamatā tiek veikti universitātēs. Protams, katrā valstī ir savas tradīcijas un sava vēsturiskā attīstība, bet globālā tendence fundamentālās fizikas pētījumiem ir vērsta universitāšu virzienā, kur šie pētījumi ir ļoti cieši integrēti doktora studijās un doktorandi veido izšķirošu pētnieku korpusu, kas nodarbojas ar šiem pētījumiem.

Taču paralēli pētījumiem universitātēs ir divas lielas pētījumu grupas, kam nereti tiek veidota īpaša ārpus augstskolām esoša pētniecības infrastruktūra. Pirmām kārtām tie ir fundamentālie pētījumi, kuru sarežģītība un izmaksas pārsniedz pat ļoti lielas un spēcīgas universitātes iespējas. Šāds virziens fizikā mūsdienās neapšaubāmi ir pētījumi elementārdaļiņu fizikā. Tādēļ, saprotot, ka šos pētījumus nevar realizēt ne tikai atsevišķā universitātē, bet tie ir par dārgu pat atsevišķai valstij, Eiropas valstis 1954. gadā izveidoja kopīgu pētniecības infrastruktūru – Eiropas Apvienoto kodolpētniecības centru (European Organization for Nuclear Research) jeb CERN. Tas simboliski neatrodas vienā valstī, bet gan uz robežas starp Franciju un Šveici, iestiepjoties abu kaimiņvalstu teritorijās. Šobrīd CERN darbībā piedalās 21 valsts. CERN gada budžets šobrīd ir tuvs miljardam eiro (1,1085 miljardi Šveices franku 2014. gadā). CERN dalībvalstu vidū diemžēl nav Latvijas. Zināmākā CERN zinātniskā iekārta ir Lielais hadronu paātrinātājs, ar kuru 2012. gadā tika atklāts Higsa bozons. Tā ir daļiņa, kas vienā no mūsdienu fizikas būtiskākajām teorijām – elementārdaļiņu standarta modelī – spēlē būtisku lomu.

Otra tipiska situācija, kad kāda valsts veido īpašu zinātnisko infrastruktūru pētniecībai, kas saistīta ar valsts stratēģiskām interesēm un praktiskiem pielietojumiem. Tādas, piemēram, ir Nacionālās laboratorijas Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču arī šīs laboratorijas bieži vien ir asociētas ar valsts vadošajām universitātēm. Piemēram, Kalifornijas Universitāte Bērklijā realizē ikdienas pārraudzību pār divām šādām ASV nacionālajām laboratorijām – Bērklijas Lavrenca Nacionālo laboratoriju un Livermūras Nacionālo laboratoriju.

Līdzīgas tendences var redzēt Maksa Planka biedrības veidotajos pētniecības institūtos Vācijā, kas fizikas jomā nodarbojas ar komplicētiem fundamentālās fizikas jautājumiem. Šie institūti atrodas vadošo Vācijas universitāšu tuvumā un to vadošie pētnieki parasti ir piesaistīti vienlaikus kā profesori šajās universitātēs.

Fizikas pētījumu finansēšana

Tradicionāli mūsdienu modernajā pasaulē, kad pētījumi fizikā ir ļoti dārgi, tie tiek finansēti no dažādiem avotiem. Pētījumi fundamentālajā zinātnē visbiežāk tiek finansēti no publiskā finansējuma. Parasti šā finansējuma sadalīšanai tiek veidotas atsevišķas nacionālas vai starptautiskas institūcijas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ar šīs publiskās naudas sadali pētniecības organizācijām un atsevišķiem pētniecības projektiem nodarbojas Nacionālais zinātnes fonds (National Science Foundation). Eiropas Komisijas līmenī arī Eiropā ir radīta šāda aģentūra – Eiropas Pētniecības padome (European Research Council).

Pētījumus, kas vairāk vērsti uz īsa un vidēja termiņa sabiedrības vajadzību apmierināšanu, bieži vien izvērtē un finansē valsts pārvaldes un ministriju līmenī.

Situācija kopumā pēdējos gados Eiropā un pasaulē ir ļoti saasinājusi diskusiju par fizikas un zinātniskās pētniecības misiju, lomu sabiedrībā un atbildību.


Atsauces

1 "physics". Online Etymology Dictionary.
2 "physic". Online Etymology Dictionary.
3 φύσις, φυσική, ἐπιστήμη. Liddell, Henry George; Scott, Robert; A Greek–English Lexicon at the Perseus Project

Tags:

Autortiesības

Šajā lapā atrodamie materiāli ir domāti nekomerciālai lietošanai studentiem, pētniekiem un visiem interesentiem. Tos nedrīks lietot komerciālos nolūkos. Daļa materiālu ir aizsargāti ar autortiesībām. Materiālu tālākai pārpublicēšanai ir nepieciešams saņemt autortiesību īpašnieka atļauju. Parasti tas ir izdevējs, bet atsevišķos gadījumos – Mārcis Auziņš.