Ričards Dokinss

Diskusija starp tiem, kas sevi uzskata par reliģioziem cilvēkiem, un tiem, kuri tādi nav, pēdējos gados ir kļuvusi ļoti pamanāma. Viens no šīs diskusijas skaļiem iniciatoriem un līderiem ir angļu biologs Ričards Dokinss. Savu ateismā balstīto pozīciju šajā jautājumā viņš pārliecinoši ir formulējis vairākās populārās grāmatās. Droši vien nekļūdīšos sakot, ka populārākā starp tām ir nu jau arī latviski lasāmā - Dieva delūzija. Grāmatā Ričards Dokinss gan pierāda to, ka Dievs neeksistē, gan arī analizē reliģiju kā tādu. Pirmajās nodaļās Dokinss, sekojot 19. gadsimta franču matemātiķa Laplasa piemēram jautājumā par Dieva eksistenci, apgalvo, ka viņam šī hipotēze nav nepieciešama, un pamato to ar dabaszinātnēs balstītiem argumentiem.

Būdams biologs, kura pētījumu objekts ir bioloģiskā evolūcija, kas balstīta Darvina teorijā, Dokinss reliģiozo priekšstatu kritiku bieži pamato ar piemēriem no bioloģiskās evolūcijas. Vēl vairāk, Dokinss apgalvo, ka tā ir traģēdija, ja 21. gadsimtā cilvēki balsta savu dzīvi reliģijā un pieņēmumos, kuriem nav nekādu zinātnisku pierādījumu. Dzīve, pēc Ričarda Dokinsa pārliecības, ir jābalsta zinātniskā patiesībā. Turpretī reliģija, pēc viņa domām, ir viduslaiku aizspriedumi un bronzas laikmeta mīti. Savu galveno kritiku Dokinss vērš pret Dievu kā visa eksistējošā radītāju. Tie ir argumenti, kas iebilst pret kreacionismu  un saprātīgā plāna (inteligent design) teorijām. Taču Dokinss ticībā Dievam saskata arī pamatu tam ļaunumam, kas balstās reliģiozajā fundamentālismā, kura viena no ekstrēmajām izpausmēm ir terorisma.

Par reliģiozā fundamentālismā balstītu terorismu jautājumu nav. Mēs visi zinām un ļoti personiski uztveram šo mūslaiku vienu no lielākajiem draudiem. Domāju, ka katrs no mums var pateikt, kur bija un ko darīja 2001. gada 11. septembrī, brīdī, kad uzzināja par teroraktu pret Pasaules tirdzniecības centru Ņujorkā. Tas bija šoks, kas paliek atmiņā uz mūžu. Taču es to uztveru kā reliģijas perversiju. Un tas nav tikai musulmanisma jautājums. Arī citām reliģijām, skatoties vēsturē, ir gadījušās šādas perversijas. Taču tāpat kā pedofīlijas dēļ cilvēce nepārstāj izjust mīlestību pret bērniem, tāpat reliģijā balstīta terorisma dēļ nepārstāj eksistēt reliģisku cilvēku Dieva mīlestība.

Kas attiecas uz dabaszinātnēm un bioloģiju kā tās piemēru, Dokinsa argumentiem ir grūti, ja ne neiespējami, nepiekrist. Tas nozīmē, ka Ričarda Dokinsa argumenti pret tām reliģijas izpausmēm, ko viņš apraksta pasaules radīšanas sakarā, ir pārliecinoši.

Mēs zinām, ka arī attīstītās Rietumu valstīs ne tikai tiek diskutēts par to, ka skolās Darvina evolūcijas teorijas vietā būtu jāmāca kreacionisms, bet ir reāli mēģinājumi šādā veidā arī valsts skolās veidot mācību saturu. Tas ir traģiski. No savas personiskās pieredzes atceros sarunas fakultātē, kad, strādājot Berklijas universitātē viesprofesora amatā, 2005. gadā manam kolēģim, Nobela prēmijas laureātam fizikā un lāzera izgudrotājam Čārlzam Taunsam tika piešķirta pasaulē ļoti prestižā Templtona prēmija. Taunss to saņēma par savu aktīvi pausto pozīciju, kuras pamatā ir viņa apgalvojumi par zinātnes un reliģijas konverģenci. Taunsa, principiāla katoļa, pozīciju viņa paša vārdiem var formulēt kā "zinātne atšķiras no reliģijas tikai paviršā skatījumā. Ja mēs uzmanīgi izpētām zinātnes un reliģijas patieso būtību, tad tās ir gandrīz neatšķiramas". Bija daudz kolēģu, kas uzskatīja, ka profesoram Taunsam no šīs pusotra miljona dolāru vērtās prēmijas būtu jāatsakās, lai neatbalstītu kreacionistu argumentus. Taunss tomēr prēmiju pieņēma un lielu daļu tās ziedoja katoļu skolai.

Nezinu precīzu profesora Taunsa iekšējo argumentāciju par labu savai izvēlei. Iespējams, Taunss domāja līdzīgi kā ļoti pazīstamais mūsdienu angļu filozofs Rodžers Skrutons, kurš sevi uzskata par anglikāņu baznīcai piederošu reliģiozu cilvēku un kura darbi savu tulkojumu latviski vēl tikai gaida. Viņš savā grāmatā - Dieva seja (The face of God) apgalvo sekojošo. Jā, eksistē dabas likumi un to izpēte ir jāatklāj zinātniekiem. Mēs daudz ko par materiālo pasauli ap sevi zinām, bet vēl daudz vairāk ir nezināmā. Bet ir skaidrs, ka tā ir zinātne, kas meklē un agri vai vēlu atradīs atbildes uz šiem jautājumiem. Ir īpaša, lietojot metaforu - dievišķa sajūta, kas pārņem mūs,  skatoties Piena Ceļā un apzinoties, ka gaisma, kas mūs sasniedz, nāk no tālām zvaigznēm, kas pieder tikai vienai necilai galaktikai. Aiz šīs galaktikas ir miriādes citu neiedomājami tālu galaktiku. Dažas no tām tikai veidojas, citas jau iet bojā. Tas viss neprasa reliģisku skaidrojumu. Šī īpašā sajūta rodas no mūsu zināšanu nepilnības un to var mainīt tikai jaunas zināšanas, ko iegūst zinātnieki.

Taču šie ir jautājumi, kas sākas ar vēlmi izprast, kā pasaule ap mums ir veidota un kādi likumi nosaka lietu kārtību tajā. Vēl paliek jautājumi, kādēļ pasaule ir tāda, kāda tā ir. Kāda tam ir jēga? Zinātne var konstatēt to, kāda ir pasaule ap mums, bet nevar atbildēt uz jautājumu par šīs pasaules eksistences dziļāko jēgu. Vai tiešām viss notiekošais ir nejaušība jeb tam ir kāda dziļāka nozīme? Varbūt mūsu eksistencei tomēr ir kāds mērķis? Kādam mērķim un kādēļ mēs dzīvojam dabas likumu noteiktajā pasaulē? Tas ir līdzīgi kā jautāt, kāda jēga ir skaņdarbā vai gleznā, kas liek mums aizkustinājumā klusēt. Dabaszinātnei uz to atbildes nav. Rast atbildi uz šiem jautājumiem nav dabaszinātnes uzdevums. Bet ir taču skaidrs, ka šādos jautājumos ir dziļa jēga un tie ir eksistenciāli svarīgi katram no mums. Atbildes uz šiem jautājumiem nav atklājamas ar dabas likumiem.

Protams, var apgalvot, ka arī šie ir zinātnes - humanitārās zinātnes, filozofijas un ētikas - jautājumi. Bet var pieņemt arī Rodžera Skrutona pozīciju - Dievam ir intīmi personiskas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz. Mani, neesot reliģiozam cilvēkam, šī pozīcija uzrunā.

Roma, 2013. gada 5. novembrī.